Īss atskats Ciānas draudzes vēsturē
Īss atskats Ciānas draudzes vēsturē
Kas mēs esam
Šodien Ciānas draudze ir maza, bet darbīga un pret visu latviešu sabiedrību atvērta draudze. Pārnākot uz pašreizējām mājām, ar 1977. gadu Ciāna kļuva par de-facto Čikāgas latviešu centru. Ciānas īpašumā darbojas Kr. Barona latviešu skola (KBLS), Staburaga skautu un Gaujas gaidu vienības, Čikāgas Vīru koris un tautas deju kopas Mantinieki un Dzelmieši. Telpas īrē Daugavas Vanagi, Čikāgas Radio raidījumi, LELBAs archīvs. Vēl telpas lieto Čikāgas pensionāru biedrība, Literārais pulciņš, un daļejai inventāra novietošanai Čikāgas latviešu biedrība.
Ciānā ir notikuši 18. novembŗa un Kurzemes cietokšņa sarīkojumi, koncerti, priekšlasījumi, Celsmes dienas, Piektvakari, Bībeles stundas un daudz citi lielāki un mazāki sarīkojumi. 1993. gadā Ciānā notika Latvijas Republikas pilsoņu reģistrēšanās, un vēlēkos gados Ciāna bija vairāku Latvijas valdības vēlēšanau iecirknis. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, Ciāna ir uzņēmusi visu Latvijas prezidentu apciemojumus Čikāgā — sākot ar Gunti Ulmani, tad Vairu Vīķi-Freibergu un …
Ar mērķi apvienot visu Čikāgas latviešu sabiedrības pasākumus vienā vietā, Ciānas draudze un KBLS sabiedriskā centra īstenošanai ir izveidojušas kopīgu Centra pārvaldi LIGZDA. Atmiņā nāk bijušā draudzes priekšnieka Raimonda Griķa 1988. gadā teiktais: “Es nedomāju, ka Ciānas draudzei šeit ir jābūvē un jāuztur visas Čikāgas latviešu sabiedrības centru, bet kā kritsīga draudze mēs arī nedrīkstam noslēgties sevī un nedalīties ar savu Dieva doto stāvokli. It sevišķi mums ir jānāk pretīm jaunatnei — mūsu pašu nākotnes dēļ.” KBLS un draudzes sadarbība cerams beidzot radīs vienprātību visā Čikāgas latviešu sabiedrībā, lai zem LIGZDAS jumta kalpotu Dievam un strādātu latviskās kultūras uzturēšanā.
Kad un kā tas sākās
Jau 19. gadsimta beigās Čikāgā bija apmeties lielāks skaits latviešu un 1897. gada jūnijā notika pirmais latviešu luterāņu dievkalpojums. Dievkalpojumu vadīja igauņu izcelsmes mācītājs Hans Rebane un tas pulcināja ap 150 dievlūdzējus. Pēc dievkalpojuma viņš aicināja klātesošos dibināt latviešu draudzi Čikāgā.
Pēc četrām nedēļām, 18. jūlijā, notika draudzes dibināšanas sapulce ar 48 dalībniekiem. Par draudzes nosaukumu izvēlējās The Chicago Lettish Ev.-Luth Zion’s Congregation.
Par pirmo priekšnieku ievēlēja John Seidlicki. Draudzes garīgo aprūpi uzņēmās mācītājs Rebane, bet tā kā viņš dzīvoja Bostonā viņš Čikāgā varēja ierasties noturēt dievkalpojumus ar dievgaldu tikai divreiz gadā. Pārējos dievkalpojumus, toreiz sauktus priekšlasīšanas dievvārdus, vienreiz mēnesī vadīja draudzes priekšnieks, lasot no īpašas Sprediķu grāmatas.
Iesākumā dievkalpojumiem un sanāksmēm nomāja telpas no vācu luterāņu Ciānas draudzes. Ar laiku vācu draudzes attieksme pret latviešiem kļuva nepanesama. 1905. gadā Ziemsvētku eglītes vakaru latviešu draudzei bija jārīko privātā Jushewitz hallē un draudzes sapulci vienreiz bija jānotur ārā, pie baznīcas sētas.
Eventuāli, 1907. gadā, nākamajiem 22 gadiem Ciānas draudze atrada mājvietu pie vācu Imanuela luterāņu draudzes. Lai segtu draudzes nepieciešamos izdevumus, draudze uzlika $1.00 iestāšanās maksu un $1.50 gadskārtēju nodevu.
Uz mācītāja Rebanes ieteikumu draudze nodibināja atsevišķu fondu līdzekļu krāšanai pašiem sava dievnama iegādei. Pagāja 30 gadi līdz atrada piemērotu dievnamu. Sapulcē, piedaloties 12 locekļiem, ar 7 par un 5 pret balsīm nolēma to pirkt. Mazā Ciānas draudzīte izmaksāja dievnamu, pārbūvēja altāŗa telpu, nopirka ērģeles un vēlāk nopirka mācītājmāju blakus dievnamam un divstāvu dzīvojamo namu draudzes svētdienas skolai.
1908. gadā nodibināja Draudzes palīdzības biedrību, ar saviem īpašiem statūtiem un dalības maksu, ar nolūku sniegt atbalstu dalībniekiem slimības un miršanas gadījumos. Interesanti lasīt statūtos, ka katras sēdes laikā pie durvīm ir jābūt durvju sargam apmeklētāju kontrolei. Neraugoties uz mazo dalībnieku skaitu un zemām dalības maksām, Palīdzības biedrība spēja aizdot baznīcas pirkšanai $1,000, kas tanī laikā bija ievērojama summa.
1930. gadā Ciānas draudze iegādājās savu dievnamu, 5015 W. Ferdinand ielā, Čikāgā, par $17,000.
1950to gadu sākumā, II Pasaules kaŗa bēgļu imigrācijas rezultātā, draudzes locekļu skaits pārsniedza 1,000. Vairāki ieceļotāji izmantoja baznīcas pagraba telpu par pagaidmājokli un ģimenes tur mitinājās līdz iekrāja naudu savas mājas iepirkšanai.
1972. gadā, vietējai iedzīvotāju demografijai mainoties un draudzes locekļiem izklīstot plašākā Čikāgas apkaimē, draudze pārdeva dievnamu, kopā ar mācītājmāju un svētdienas skolas ēku.
Nākamos piecus gadus dievkalpojumiem telpas dievkalpojumiem īrēja no Oak Parka Pirmās baptistu baznīcas. Draudzes darbība bija ierobežota un sadarbība ar Oak Parka baptistu draudzi dažkārt kliboja.
Tanī laikā bez savas pajumtes bija arī Čikāgas Sv. Jāņa draudze. Abas draudzes izraudzīja vietraudžu komiteju kopēja īpašuma meklēšanai, ar vietu abām draudzēm, kā KBLS. Iecerētā sadarbība neīstenojās, kad Sv. Jāņa draudze nolēma pirkt Sv. Pāvila draudzes dievnamam blakus esošo māju un zemi.
1976. gada oktobrī Ciānas draudze parakstīja līgumu ar Chicago Read Mental Health centru par divu noplēšanai paredzēto ēku īrēšanu. Pēc lieliem atjaunošanas darbiem, 1977. gadā draudze, kopā ar Kr. Barona latviešu skolu, pārcēlās uz pašreizējo īpašumu 6551 W. Montrose Avenijā. Restaurēto dievnama telpu iesvētīja 15. maija dievkalopjumā.
1983. gadā dievnamā izcēlās ļaundabīgi iesākts ugunsgrēks, kas pilnīgi izpostīja altārtelpu. Visa telpa bija dūmu bojāta. Sekoja pamatīgi dievnama atjaunašanas darbi ko, līdzīgi 1977. gada remontiem, vairumā veica ar pašas draudzes locekļu darba spēku.
Neatvietojama bija piecdaļīgā Augusta Annusa glezna virs permindeŗu sola. Vēlāk tās vietā nāca trīsdaļīgais Viestarta Aistara mākslas darbs. Altārtelpā atjaunoja altāri, bojāto vitrāžas krustu logā aiz altāra un sānu vitrāžas logus.
1988. gadā draudze un Ilinojas pavalsts parakstīja īpašuma pirkšanas līgumu par abām ēkām un 4 akru lielo zemes platību, ar noteikumu, ka nākamajos 20 gados to drīkstēs lietot tikai reliģiskām un izglītības vajadzībām. Pārkāpumu gadījumā līgums automatiski tiktu anulēts un Ciāna zaudētu īpašumtiesības.
Līdz pirkšanas līgumam, ēku atjaunošanā un pārbūvē draudzes un KBLS vajadzībām bija ieguldīts vairāk par aktuālo pirkšanas cenu, nemaz neskaitot simtiem ziedoto darba stundu.
Draudzes gani
Pēc Hans Rebanes, Ciānā īsāku vai gaŗāku laika posmu kalpoja mācītāji Edvards Juravics, C.F. Buchroths, Alberts Cecers un Fridrichs Pudzels. 1948. gadā draudze, ar Mizūrī Sinodes gādību, pieņēma māc. Alfredu Sudāru, no Zviedrijas.
Kad 50to gadu sākumā Čikāgā ieplūda liels skaits II Pasaules kaŗa bēgļu, Ciānas draudze strauji pieauga. Jauniebraucēji nebija apmierināti ar māc. Sudāru un 1951. gadā viņu atstādināja no amata. Apmēram 50 draudzes locekļi aizgāja līdzi mācītājam un nodibināja Čikāgas Miera draudzi. Par Ciānas draudzes mācītāju ievēlēja māc. Arnoldu Rautenšildu. Tā kā latviešu sabiedrībā vienprātība nav stiprā puse, lielāks skaits draudzes locekļu 1951. gadā atšķīrās no Ciānas un nodibināja Sv. Jāņa draudzi. Ciāna tomēr vēl arvien bija lielākā Čikāgas latviešu luterāņu draudze.
1950. gadā dievkalpojumus sāka noturēt arī Sandwich un Plano pilsētiņu baznīcās to apkārtnē dzīvojošiem latviešiem. Vēlāk izveidojās Ciānas Auroras novads ar tuvu pie 100 locekļiem, to vidū 29 jauniešiem. Be jau pēc pārdesmit gadiem, jauniešiem beidzot studijas un mainot dzīves vietu, ļaužu skaits saruka, dievkalpojumi kļuva retāki, līdz novada darbība pamazām izplēnēja.
1972. gadā draudze pieņēma mācītāju Vili Vārsbergu kā jaunatnes mācītāju, kurš mācītājam Rautenšildam aizejot emeritūrā, palika par draudzes mācītāju. Mācītājam Vārsbergam pārceļoties uz Latviju strādāt L.U. Teoloģijas fakultātē, par mācītāja vietas izpildītāju pieņēma mācītāju Ainu Pūliņu. Viņai sekoja mācītāja Ņina Rautenšilde, kuŗai palīdzēja mācītājs Ainārs Bērziņš. Mācītājai Rautenšildei aizejot emeritūrā, par draudzes interim mācītāju atkal kalpoja mācītāja Aina Pūliņa. Viņai sekoja mācītājs Krists Kalniņš un, sākot ar 2008. gadu, mūsu pašreizējā mācītāja Gundega Puidza.
Manā skatījmā, katrs mācītājs nāca ar savu teoloģijas izpratni un kalpošanas stilu. Mācītājs Arnolds Rautenšilds bija varens sprediķotājs ar dzejnieka dāvanām. Mācītājam Vilim Vārsbergam bija īpašas spējas radīt tālredzīgus plānus un tos arī īstenot. Viņam pienākas atzinība par šī īpašuma iegādi un pilnveidošanu, Gaŗezera izveidošanu par mazo Latviju un cīņu par Latvijas brīvību pasaules Baznīcu forumos. Mācītāja Aina Pūliņa sludināja Kristus mīlestību, Dieva žēlastību un mūsu vienotību ar savu Radītāju. Mācītājas Ņinas Rautenšildes dievkalpojumu uzsvars bija uz kalpošanu, grēka nožēlu un piedošanu. Mācītājs Krists Kalniņš centās draudzi pieradināt pie katoliskas kārtības, iemācīt kā “pareizi lūgt” un kā pēc viņa domām jāuzvedas dievkalpojumā. Mācītāja Gundega Puidza atnesa jaunas pavasaŗa vēsmas, atgriežoties pie Kristus mīlestības mācības, ievedot dažas pārmaiņas liturģjā un reizēm kuplinot dievkalpojumu kopā ar ērģelnieci Māru Vārpu dziedot duetu. Mūsu mācitāju rakstura un teoloģiskās izpratnes lielā atšķirība ir palīdzējusi mums katram augt un veidot savu ticības izpratnei. Paldies katram no viņiem par to.
Draudzes svētdienas skola
Atskatoties draudzes pagātnē, dažos vārdos ir jāpiemin Svētdienas skola, kam atsevišķos laika posmos bija ievērojama loma bērnu audzināšanā kristīgā un latviskā garā. Pirmo Svētdienas skolu, kuŗā bērni mācījās ticības mācību, latviešu valodu, vēsturi un dziedāšanu iesāka jau 1929. gadā, bet mazā bērnu skaita dēļ tās darbība nesekmējās.
Apstākļiem mainoties, Svētdienas skola atjaunoja darbību 1950. gadā. Iesākumā mācības notika privātos dzīvokļos. Vēlāk mācībām atbrīvojās dievnama lejas telpas, kuŗās ilgāku laiku mitinājās jauniebraucēji, un dažas istabas mācītājmājā. Kad skolas vajadzībām nopirka divstāvu dzīvokļa namu, tas atļāva skolai izvdeidot klašu sistēmu. Skolā mācījās ap 40 līdz 50 bērni. Skola rīkoja Bērnu svētkus, Ziemsvētku eglītes, Draudzīgā aicinājuma aktus un 1954. gadā pat iestudēja ludziņas — L. Pērļupes Mans Ķēniņš, J. Neikena Bāris un citas.
Svētdienas skolas darbība izbeidzās ar dievnama pārdošanu, draudzei pārejot uz īrētām telpām Oak Parka Pirmās baptistu draudzes baznīcā. Tur mājvietu atrada arī KBLS, kuŗu sāka apmeklēt vairums bijušās svētdienas skolas audzēkņi.
Oakridžas kapi
Oakridžas kapsētā izveidojās draudzes kapvietu nodalījums, kuŗā uzcēla pieminekli un vēlāk, mācītāja Vārsberga ierosmē, izbūvēja urnu novietni. Urnu apļa vidū uzcēla Kalifornijas sarkankoka krustu. Krustu bija jānojauc pēc tam kad vandāļi tā pakājē bija sakūruši ugunskuru.
Augusta mēnesī Oakridžā svinam kapu svētkus. Agrāk novembrī noturējām svecīšu dievkalpojumus, bet tā kā laika apstākļi bieži nebija labvēlīgi tagad tos noturam oktobŗa mēnesī.
Grāmatu galds
Pie draudzes ilgus gadus pastāvēja Grāmatu galds, ar plašu latviešu grāmatu klāstu un daiļamatnieku izstrādājumiem. Laika gaitā apsīka jaunu latviešu grāmatu iespiešana, visiem mājās jau bija pietiekami tautiskās rotas un dekoratīvie objekti. Grāmatu galda apgrozījums saruka līdz to bija jāslēdz.
Ciānas draudze vienmēr ir atbalstījusi latviešu sabiedrības pasākumus. Kad 1965. gadā izveidoja Gaŗezera pirkšanas komisiju, tajā aktīvi piedalījās Ciānas pārstāvji. Eventuāli draudze iegādājas 17% Gaŗezera akciju, un aktīvi piedalījās talkās, saimniecības darbos, bērnu nometnē, Gaŗezera vasaras vidusskolā un dievkalpojumos brīvdabas baznīcā.
Ciānas pārstāvji piedalās Čikāgas latviešu organizāciju apvienībā un ALAs kongresos. Draudzes locekļi ir aktīvi darbojušies Latviešu ev. Lut. Baznīcā Pasaulē, Amerikas latviešu apvienībā, Amerikas latviešu jaunatnes apvienībā, Daugavas vanagu organizācijā un KBLS.
Par nepārtraukto kalpošanu latviešu sabiedrībai un kultūras saglabāšanai, 2008. gadā Latvijas Republikas Ārlietu ministrija piešķīra Ciānas draudzei Atzinības rakstu.
Nekas vairs nav tā kā bija iesākumā, nedz arī kā bija draudzes ziedu laikā. Nekas arī neturpināsies, kā līdz šim, jo viss mainās neatkarīgi no mūsu vēlmēm. Čikāgā vairs nav ne Miera draudzes, ne Svētā Jāņa, ne Svētā Pāvila draudzes. Arī Čikāgas latviešu biedrība ir pārdevusi savu namu. Tomēr Ciānas draudze, gan ar daudz, daudz mazāku locekļu skaitu, vēl arvien pastāv. Pandēmijas laikā, kad nevarējām vairs dievkalpojumus noturēt klātienē, ik svētdienai tika sagatavoti un tīmeklī pieejami virtuāli dievkalpojumi, kurus noskatījās daudz plašāka draudze, ieskaitot citās pasaules malās dzīvojošus. Virtuālos dievkalpojumus turpinām arī tagad, kad varam atkal pulcēties dievnamā.
Sadarbībā ar KBLS izveidojoties LIGZDAI, notiek telpu modernizēšana un daļēja pārveidošana atbilstoši paredzamām nākotnes vajadzībām. Esmu drošs ka draudzei vēl spēs pastāvēt un paust Dieva vārdu katram kurš vēlas to uzklausīt.
Juris Pūliņš