Pirms apmēram pieciem gadiem apmeklēju ilggadīgas draudzenes Vijas Čunčules 60 gadu dzimšanas dienas svinības. Tur es satiku Alyssa, Vijas meitas istabas biedreni no augstskolas gadiem.  Alyssa stāstīja, ka viņa uzauga mazā pilsētā Illinois štata centrā saukta Hillview (1950g. 951 iedzīvotāji).  Es biju pārsteigts, jo mana ģimene tur nonāca kad mēs iebraucām Amērikā.  Alyssa arī bija pārsteigta, ka es pazinu Hillview.


Mana ģimene ieradās Amērikā 1950.gada aprīlī.  Mēs bijām seši - tēvs Edgars, māte Ilze un māsas Ilze, Ieva, Irja un es. Luterāņu baznīca sagādāja mums sponsoru kuriem bija lauksaimniecība Hillview.   Mūsu sponsors bija Tucker.  Viņš nebija pārāk pretīmnākošs ģimenes vajadzībām un tikai gribēja izmantot mūsu ģimeni kā strādniekus lauksaimniecībā. Nedeva māsām iespēju mācīties angļu valodu vai rudenī iet skolā. Netālu no Tuckeriem bija Powell lauksaimniecība. Powell ģimene bija liela - 13 bērni, vienpadsmit dēli un divas meitenes.  Viens no brāļiem, Arthur Powell, bija Greene County Sheriffs. Svarīgs amats tanī rajonā.  Viņam ar sievu, Jerry, bija atsevišķa māja netālu no Tucker lauksaimniecības.  Visai ģimenei ir ļoti labas atminas par Sheriff un Jerry.  Gadus vēlāk, kad dzīvojām Čikāgā, Sheriffs mūs apciemoja, lai redzētu kā mums veicās.  Sheriff Powell, būdams vietējais, zināja ka apstākļi pie Tucker nebija labvēlīgi māsām un sarunāja ar tēvu, ka Ieva ietu dzīvot pie viņiem un Irja dzīvotu pie McClay ģimenes.  Iemesls bija, lai viņas iemācītos angļu valodu pirms iesāktu ģimnāziju rudenī.

Mēs nodzīvojām Hillview rajonā sešus mēnešus, tad pārcēlāmies uz Jacksonville, kad tēvs bija nokārtojis savus pienākumus Tuckeram.  Tā kā Jacksonville nav talu no Hillview, Ieva un Irja pavadīja arī nākamo vasaru Hillview mājās.  Mūsu Jacksonville mājai nebija tekošs ūdens un vienīgais siltuma avots bija ogļu plīts virtuvē.  Ārā bija ūdens pumpis un būda.  Tādi apstākļi Amerikā agrajos 50.os gados nebija tik reti mazās pilsētās vai laukos un, kā es atceros dzīvojām diezgan normāli. Vietējie iedzīvotāji sagādāja mums drēbēs un mēbelēs. Tēvs nopirka mazos cāļus un pēc vairākiem mēnešiem mums bija olas un ēdām daudz cāļu cepeti. Taisījām gogelmogel un debess mannā. Diemžēl mums tad vēl nebija elektriskais kuļamais. Sarkanais Jello ar banāniem arī bija brīnišķīgs.

 

Tēvs dabūja darbu Appleby lauksaimniecībā, kurš bija sponsors Ķezbera ģimenei. Ķezbera kungs ir aprakstījis Appleby laikus savā grāmatā "Dr. Applebija Kalpi."  Atceros, ka Ķezbera kungs ar kundzi kopā ar Daci, Marīti un Ziedoni mūs apciemoja. Es, nebūdams pārāk prātīgs, parādīju Ziedonim mūsu ogļu kaudzi pagrabā.  Abi iznācām pus melni un dabūjām kārtīgu rājienu no vecākiem.  Mēs nodzīvojām centrālā Illinois divus gadus.  Tēvs bija tiesnesis Latvijā, bet nevarēja izmantot savu izglītību Amerikā. Zinādams to, viņš vēl Vācijā izmācījās par mūrnieku.  Viņš meklēja mūrnieka darbu Čikāgā. Laimīgā kārtā bija daudz darba, jo tanī laikā turpat ārpus Čikāgas robežām vēl bija daudz tīrumu un tur sāka būvēt  mājas.  Ģimene devās uz Čikāgu kad tēvs mums nokārtoja dzīvokli pie 16th un Kedzie. Pēc laika atradām dzīvokli Humboldt parka rajonā kur daudz latvieši dzīvoja. Mūsu blokā dzīvoja septiņas latviešu ģimenes - Šalkas, Gulbergi, Blūzmas, Kreiceri, Freimaņi un divi Bērziņi.

 

Domāju, ka daudziem trimdas iebraucējiem bija līdzīgi piedzīvojumi kā manai ģimenei.  Dažiem vieglāk, dažiem grūtāk, visādās vietās -  Mississippi, North Dakota, Iowa, Michigan, vai citur.  Lielākā tiesa iebraucēju  bija bez valodas, svešā zemē un darījām ko varēja, lai tiktu uz kājām un tiktu uz priekšu.  Man tas stāsts ir tomēr izdevies drusku citādāks un tas saistās ar Alyssu. Pēc tam, kad es satiku Alyssu, es sāku viņu redzēt Garezerā un ballītēs.  Arī redzēju, ka viņa sāk draudzēties ar Ēriku Zušēvicu.  Pagājušā gadā uzzināju no saviem bērniem, ka viņi ir saderinājušies.  Kad satikos ar Ēriku un Alyssu, apsveicu viņus un biju pārsteigts, ka viņi plānoja precēties Whitehall baznīcā un svinēt kāzas Alyssas vecāku saimniecībā.  Alyssas vecāki ir vācu izcelsmes cilvēki, kuri ir dzīvojuši Hillview rajonā sešas paaudzes.  Biju arī priecīgs, ka varēšu atgriezties tur, kur mēs dzīvojām, kad iebraucām Amerikā.  Ēriks un Alyssa arī man prasīja, vai man būtu interese dot runu par manas ģimenes piedzīvojumiem kad dzivojām Hillview rajonā. Sacīju labprāt un taisījos uz kazām.

Kad kāzu laiks pienāca braucām četras stundas uz Whitehall Methodist baznīcu.  Veca skaista, ļoti vienkāršā baznīca, bet ar krāšņām krāsām. Laulības vadīja Arhibīskapa Lauma Zušēvica, kura ir Ērika tante.  Tad braucām uz Schutz saimniecību Hillviewā. Redzējām tālumā kukurūzas laukus, kur vidū mazā pakalnā stāvēja liela balta telts. Izdevās tiešām jauka vieta svinēt kāzas. Bija mazs dīķītis, bet visapkārt 8 pēdu garuma kukurūzas lauki. Svaigs gaiss, garšīgs, tikko noslepkavots vērša steiks, atspirdzinājumi un jauka mūzika. Tur neviens nesūdzējās par troksni! 

Ērikam un Alyssai ir daudz radu - māsas un brāli, onkuļi, tantes, krusttēvi, krustmātes, un jaunības un augstskolas draugi.  Visi deva sirsnīgas un interesantas runas, bet varēja just, ka kāzinieku pacietība klausīties runas nāca uz beigām. Es sāku nervozēt, ka neviens negribēs dzirdēt kas man sakāms. Neko nevarēju darīt, biju pieteicis runu un kad sauca pie mikrofona, bija jāiet. Nu tur es stāvēju, atgriezies pēc sešdesmit septiņiem gadiem tur, kur mēs ieradāmies Amerikā. Jutās tā nereāli. Es biju trīs gadus vecs kad ieradāmies Hillview.  Tagad esmu 70 un atpakaļ tur kur es iesaku dzīvi Amerikā. Biju agrāk runājis ar Alyssas onkuli, Gordon, par to ko es gatavojos stāstīt un viņš klausījās ar lielu interesi.  Pirms es sāku runāt, viņš aizgāja pie viņa radiem un draugiem un teica, ka viņiem būs interesanti dzirdēt, kas man ir sakāms. Un tā arī bija. Kamēr stāstiju par Tucker, Powell, McClay, Appleby un ģimenes piedzīvojumiem, sarunas apstājās un es jutu, ka viņi ar interesi klausījās. Tā arī bija ar latviešu kāziniekiem. Runas beigās es pateicos visām ģimenēm kas mūs palīdzēja iedzīvoties Amerikā.

Kāzās daudzreiz, it sevišķi, ja ir jauktās laulības ar latvieti un amerikāni, ir tāda “mēs un viņi” dalīšanās. Tas ir dabīgi, bet pēc manas runas tā starpība samazinājās.  Runājot ar Alyssu pēc kazām viņa arī to izjuta. Vairāki Alyssas radi un draugi pienāca man klāt un mēs parunājam par tām ģimenēm, kuras es biju minējis.  Viņi prasīja kā mums izdevās Čikāgā.  Vairāki Powell ģimenes mazdēli bija kāzas.  Visi atcerējās Sheriff Powell un Jerry.  Viena kundze stāstīja, ka viņa brauc garām Appleby saimniecībai katru dienu ceļā uz darbu. Tikai tagad tur ir golfa laukums ar dārgām mājām. Latvieši arī teica, ka interesanti dzirdēt kā mums bija gājis.  Jauki! Daudz Ērika draugi ir sportisti, spēka gados. Dancoja kā nelabie gandrīz līdz rīta gaismai. Es tur nebiju līdz beigām jo man ir 70 gadu un nevaru turēt līdzi jauniešiem, bet es tur biju no sākuma, kad man bija trīs gadi. Šoreiz mēs latvieši ieradāmies Hillview daudz lielākā skaitā.

Vēl gribu pastāstīt par atkāzām.  Kāzās runāju ar Gordon un prasīju viņam vai viņš varētu man, Andim un Baibai parādīt tās mājas, kur mēs reiz dzīvojām.  Viņš sacīja, labprāt.  Gordons visu mūžu ir dzīvojis Hillview rajonā un zināja kur viss atrodas.  Atkāzu laikā vispirms aizbraucām uz Sheriffa māju.  Tā ir vienīgā lieta ko es atceros no Hillview. Manas īstās atmiņas sākās ar Jacksonville.  Tad mēs aizbraucām pie Powell ģimenes mājas, kur visi 13 bērni uzauga, un tagad tur dzīvo viena Powell mazmeita. Mēs jau bijām pabraukuši prom no mājas kad tāds liels SUV parādījās ceļā. Ceļi tur īstos laukos ir pamatīgi šauri un mums bija lēnām jābrauc garām viens otram.  Pēkšņi Gordons saka "that's Judy Powell, Bud's daughter."  Es Judy neatceros bet atceros Bud Powell.  Gordons lūdza, lai viņa apstājas un, ka viņš grib parunāties.  Es sāku stāstīt kāpēc mēs te braucām un tūliņ, kad minēju Latviju, Judy sacīja - Ieva un Irja. "I remember Ieva and Irja."  Neticam ka viņa pēc 67 gadiem atcerējās un izrunāja mans māsas vārdus perfekti. “Irja” ir Amerikāņiem sevišķi grūti izrunājams. Judy stāstīja, ka viņa dzīvo netālu no Whitehall un reti atbrauc uz vecāku mājām.  Baigā sagadīšanās.  Ja es būtu iedzēris vēl vienu alu atkāzās, mēs nebūtu satikušies.  Liktenis?  Kad runāju ar masām, Irja stāstīja, ka pēc baznīcas bija nodarbības jauniešiem un viņa atcerējās Judy no tiem laikiem.  Mēs braucām tālāk pie Tucker un McClay saimniecībām.  Diemžēl tas mājas ir pazudušas un viss ir apaudzis.  Hillview pilsētai arī nav veicies.  Gordons stāstīja ka 1993.gadā Illinois upe pārplūda  un bija plūdi, kas bija augstāki nekā telefona stabi. Tur daudz nav palicis -tikai dažas prastas mājas.

 

Visa šī satikšanās un aiziešana bija vienreizēja.  Nezinu vai kādreiz tikšu atpakaļ uz Hillview.  Zinu, ka Alyssai un man būs sevišķa draudzība.  Viņas tēvs un māte ciemojās Garezera šai Labor Day nogalē.  Bija jauki viņus redzēt un zināt, ka viņiem ir interese par latviešu pasākumiem.  Būs jāpadomā kā tikt atpakaļ uz Hillview.  Liktenis velk!

– Jānis Bērziņš