Latviešu katoļu priesteris Pēteris Bojārs ieradās Čikagā 1950 gada pavasarī.  Nav zināms ka pirms tam Čikagā būtu bijis kāds cits latviešu katoļu priesteris.  Pr. Bojārs nokārtoja savas Katoļu priestera tiesības pie Čikāgas diocēzes bīskapa un pieņēma darba vietu Lietuviešu draudzē: Immaculate Conception Church, 2745 W 44th Street.

 

Drīz pēc tam pr. Bojārs sāka apzināt latviešu katoļus Čikagā.  Dažas adreses viņam bija līdzi vēl no Vācijas. Apciemojot šos zināmos latviešus viņš dabūja zināt par citiem un tā tālāk. Tas nebija viegls darbs, jo vispirms bija jāveic darbi draudzē kur pr. Bojārs dzīvoja. Bez tam viņš personīgi apmeklēja visus zināmos latviešu katolus.   Reti kuram bija telefons, tā laika iebraucējiem, bēgļiem, telefons bija luksus lieta. Tāpēc pr. Bojāram uz katru adresi bija jābrauc ar viņa diezgan veco, priekškara Buick automašīnu, ar cerībām sastapt meklētos. 

 

Līdz vasaras beigām pr. Bojāra sarakstā bija 248  “dvēseles”,  t.i. šinī skaitā bija arī visi bērni. Sarakstā bija sīka informācija: pilni vārdi, dzimšanas vieta un datums, profesija un nodarbošanās.  Daudzi no šiem cilvēkiem, kā arī vēl tādi kas nebija sarakstā, ieradās uz pirmo latviešu katoļu dievkalpojumu baznīcā uz 44.tās ielas. 1950. g. 6. augustā.  Nākošie latviešu katoļu dievkalpojumi notika katra mēneša pirmajā svētdienā. 

 

Pie ērģelēm bija brīvmākslinieks Vladislavs Vištelis.  Višteļa kungs savā “maizes darbā” bija tā iekārtojies ka katra mēneša pirmajā svētdienā viņš varēja būt pie ērģelēm latviešu dievkalpojumā.  Ērģeļu pavadījums pastiprināja dievlūdzēju sajūsmu ar kādu tie dziedāja latviešu dziesmas.  Daudzi to nebija baudījuši vairākus gadus.  Katru dievkalpojumu pr. Bojārs beidza ar “Dievs, svēti Latviju”, ko draudze dziedāja ar lielu sajūsmu, daži ar asarām acīs.  Dziedāšanu skaisti pavadīja brīvmākslinieka Višteļa ērģeļu skaņas. (Višteļa kungs bija arī vīru koŗa “Daugavieši” pirmais diriģents)

 

Latviešu katoļu “draudze” nebija reģistrēta pie Čikāgas katoļu bīskapijas kā atsevišķa draudze. Latviešu katoļu saraksts tika iesniegts draudzes prāvestam, draudzē kur strādāja pr. Bojārs’ Tādā veidā latvieši bija draudzes locekļi un varēja vajadzības gadījumā saņemt draudzes priesteru palīdzību un baznīcas lietošanu tādos gadījumos kā kāzās, kristībās, bērēs u.c.  Ja kāda katoļu organizācija  kā LKSA “Dzintars”, vai Amerikas Latviešu Katoļu Apvienība (ALKA) rīkoja kādu sanāksmi ar plašāku programu, pr. Bojārs vadīja speciālus dievkalpojumus kā arī izgādāja telpas mazākām sanāksmēm draudzes skolā.  Šādoos gadījumos, draudzes kolekti pr. Bojārs atdeva organizācijai. 

 

Bez kārtējiem ik mēneša dievkalpojumiem, kopīgi tika atzīmētas svētku dienas kā Lieldienas un Ziemassvētki.  Lielā gavēņa laikā, pirms Lieldienām notika Rekolekcijas, t.i. lūgšanas , lasījumi no  Svētajiem Rakstiem, prāvesta ieteiktas pārdomas un sagatavošanās grēku sūdzei.  Tas parasti notika darba dienu vakaros.  Ziemassvētki protams bija citā noskaņā, pulcēšanās baznīcas zālē ar bērnu priekšnesumiem, Ziemassvētku vecīša ierasšanos un dāvanu dalīšanu, pēc tam kopējs mielasts groziņu veidā, Ziemassvētku dziesmu dziedāšana u.t.t. 

 

Čikāgas diecēzē bija ievesta kārtība, ka priesteriem jāmaina darba vieta katrus 3-5 gadus.  Tas neattiecās uz draudžu prāvestiem.  Tā arī pr. Bojāru pārcēla uz lietuviešu draudzi: Our Lady of Vilna Church, 23rd Place & Western Ave.  Līdz ar to mainījās latviešu dievkalpojumu vieta.  Citādi nekas daudz nemainījās.  Pr. Bojārs bija iecienīts tādās ārzemnieku draudzēs.  Viņš atnesa kautko neparastu: pr. Bojārs varēja klausīt grēku sūdzes latviešu, angļu, vācu, poļu un lietuviešu valodās.      

 

Nākošā, arī pēdējā darba vieta Čikagā pr. Bojāram bija St. Bruno’s Church, 47th St. & Harding Ave.  Tur bija jauna, skaista, balta baznīca. Arī kaut kas jauns, baznīcā neredzēts – tepiķota grīda!  Tur arī tad notika latviešu dievkalpojumi katra mēneša pirmajā svētdienā. Latvieši šai baznīcai saziedoja naudu baznīcas “zvana”  iegādei’ Tas bija modernais elektroniskais zvans. 

​

– Eugene (Nenis) Počs

​