Čikāgas latviešu biedrība

Biedrība šodien

Mūsdienu biedrība atbalsta latviešu kulturālo dzīvi Čikāgā, organizējot sarīkojumus (arī kopā ar citām organizācijām) un ziedojot līdzekļus gan Latvijai pa labu, gan mūsu vietējās Čikāgas sabiedrībai par labu. Čikāgas latviešu biedrība vēlas turpināt dot iespēju un vietu Čikāgas un tās apkārtnes latviešiem pulcēties un baudīt latvisko kultūru. Biedrība cenšas iesaistīt jauno paaudzi, un vēlas turpināt iesaistīt jauniebraucējus no Latvijas savos pasākumos.

Nama iegūšana

Drīz pēc kluba nodibināšanas, latvieši sāka domāt par sava nama iegādi, izveidoja mājas komiteju, un gadiem ejot izveidoja nama fondu, par kura priekšsēdi darbojās Kārlis Dzirkalis. Ikviens biedribas priekšnieks centās šo fondu papildināt ar līdzekļiem. 1958. gada 1. janvarī tas sapnis kļuva par īstenību, kad toreizējais priekšnieks Viktors Vīksniņš parakstīja pirkšanas līgumu un Čikāgas Latviešu biedrība saņēma namu savā īpašumā.

Apsveikumā rakstīja Arnolds Spekke, Latvijas sūtnis Vašingtonā: „Liktenim labpaticis likt mums dzīvot vienā no cilvēces vēstures visstraujākiem un visgrūtāk izrēķināmiem pagriezieniem. Reizēm mūsu dzīves apvāršņi jaucās mūsu acu priekšā un mūsu dzīves ceļš pazūd neziņā. Tādos brīžos visgudrākais ir atvilkties sevī un savu dzimto tradiciju siltumā, kas mūs spēj atbalstīt un garīgi segt. Tādu es iedomājos saprast to latviešu kultūras dzīves centru, kuru Jūs pašreiz radāt.”

1958. gada 11. janvārī biedrības speciālizdevumā rakstīja Viktors Vīksniņš: „Šī mazā sala ir mūsu nams, kā to tik zīmīgi nosauca kāds Čikāgas latviešu skolas audzēknis, atbildot uz jautājumu -- kur notiks sarīkojums. Taču MŪSU namā. Gribētos, lai šī mazā latviešu bērna varbūt gluži neapzinīgo doto nosaukumu -- mūsu nams -- pārņemtu visa Čikāgas latviešu sabiedrība.”

Par namu 1960. gadā rakstīja toreizējais kultūras daļas vadītājs Hugo Riekstiņš: „Čaula -- Čikāgas latviešu nams -- ir radīts. Lai cenšamies to pildīt ar latvisku kodolu! Nāciet talkā, tad latviešu nams būs vieta latviskam garam, darbam un dvēselei!” Nama lielajā zālē 2. stāvā pie sienas ir Augusta Annusa glezna „Tauta pie jūras,” ko gleznoja 1965. gadā uz latviešu biedrības pasūtījuma. Profesors Pēteris Lejiņš to atklāja 1965. gada ALAs kongresā.

Sarīkojumi

Nav iespējams saskaitīt, cik daudz latviešu mākslinieku ir piedalījušies biedrības sarīkojumos. Biedrība ir rīkojusi un turpina rīkot referātus, filmu izrādes, mākslas izstādes, koncertus, eglītes, gadskārtējo Miķeļu tirgu un citus pasākumus. Kopš Latvijas brīvības atgūšanas pie mums ir viesojušies Latvijas mākslinieki, kuri brauc turnējas pa ASV. Beidrība vienmēr ir atvērusi savas nama durvis citām latviešu organizācijām, un tās ir rīkojušas savus sarīkojumus nama telpās. Korporācijas, Daugavas Vanagi, skauti un gaidas, latviešu skola, un citas organizācijas ir lietojušas nama lielās zāles un kluba telpas, lai pulcinātu savus dalībniekus.

Politiskās aktivitātes

Kopš piecdesmitiem gadiem, mūsu biedri ir iesaistījušies visādās politiskās aktivitātes ar mērķi darīt visu iespējamo, lai noziegumi pret latviešu tautu netiktu aizmirsti, un lai Latvija atkal atgūtu savu neatkarību. Tika rīkotas vēstuļu rakstīšanas akcijas amerikāņu avīzēm un valdības pārstāvjiem un organizēti piketi, itsevišķi kad Čikāgā viesojās ciemiņi no Maskavas. Amerikāņiem tika atgādinātas mūsu tautas sēru dienas ar paskaidrojumu kādēļ tās mums ir nozīmīgas. Visdedzīgākais protestetājs bija Tedis Zieriņš, pazīstams ar to, ka viņš ieradās protestos apkāries ar dzeloņdrātīm un ķēdēm reprezentējot apspiestās Baltijas valstis.

Politiskām akcijām priekšgalā redzējām biedrības priekšnieku Viktoru Vīksniņu, priekšnieci Māru Erkmani un ČLOA priekšnieku Ilmāru Bergmani. Viņi sevišķi aktīvi darbojās Apspiesto Tautu Komitejā (Captive Nations Committee). Daudzie godu raksti un apsveikumi no Čikāgas un Ilinojas politiķiem biedrības archīvā liecina par šīm aktivitātēm.

Kad Padomju Savienībā sākās atkūsnis, Tautas Frontes atbalstu grupa satikās biedrības namā un sponsorēja dažādus sarīkojumus par labu Frontei. 1990. gada Dziesmu Svētku laikā, Jānis Vilciņš pārveda lielu Latvijas karogu no biedrības kā dāvanu Rīgas latviešu biedrībai. 1991. gada augusta notikumu laikā, biedrības nams kļuva par preses centru. Priekšniece Māra Erkmane ar palīgiem uzturēja „karsto līniju,” vairākas reizes dienā ierakstot lentē jaunākās ziņas no Latvijas, ko interesenti varēja noklausīties zvanot uz biedrību. Ziņas tika saņemtas no ALA biroja Vašingtonā, kas saņēma tās no Stokholmas, kas toties tās saņēma tieši no Preses nama Rīgā ar faksu. Kad amerikāņu ziņu aģentūras uzzināja, ka biedrībai ir precīzāka un laicīgāka informācija par to, kas notiek Baltijas valstīs, tie novietoja savas kameras nama priekšā, un katru vakaru televīzijas raidījumos intervēja mūsu tautiešus.

Biblioteka

Kad Čikāgas latviešu biedrība iekārtojās savā namā, sākās arī grāmatu vākšana. Bibliotekas sākuma inventārs sastāvēja no grāmatām, kuras bija izdotas pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā un agrāk. Gadu mijā, inventārs tika papildināts ar gandrīz visām ārpus Latvijas izdotām grāmatām. Grāmatu skaits pašreiz sasniedz tuvu pie 8,000 eksemplāriem. Pēdējos pāris gados, biblioteka ir arī ziedojusi trimdā izdotas grāmatas un visvisādus latviešu organizāciju izdevumus Latvijas Nacionālai Bibliotekai, lai papildinātu tās trimdas literatūras krājumu.

Biblioteku uzsākot, Hugo Riekstiņš rakstīja par tās nozīmību: “Trimdā latviešu grāmatai nāk klāt jauns svarīgs uzdevums - trimdas grāmata ir visā pasaulē izkaisītas latviešu saujiņas vienotāja. Grāmata trimdā… ir sarkanbalt-sarkana dzija, kas saista un vieno mūsu tautiešus, tā ir dzija, ar kuru mēs adām mūsu latviskās domas un aužam latvisko garīgo tērpu.”

Latvju tautas mākslas mūzejs

1964. g. Čikāgas latviešu biedrība un Daiļamatnieku savienība ASV nodibināja senmantu krātuvi latviešu namā. Rotkalis Osvalds Grīns ar savu meitu Astru Reveliņu apbraukāja latviešu centrus meklējot mantas krātuvei. 1978. g. darba sekmīgākai turpināšanai, nodibināja Latvju tautas mākslas mūzeju kā atsevišķu bezpeļņas organizāciju. Namā izbūvēja mūzejam telpas, lai novietotu mantas, kuru patreizējais kopskaits ir pāri par 300, ieskaitot tautas tērpus, keramiku, rotas, audumus, cimdus un kokdarbus.

Mūzeja valdē ir bijuši daudz pazīstamu čikāgiešu. Visdarbīgākais no tiem bija ilggadējais priekšnieks Pēteris Rieksts, kura darinātie koka darbi ir redzami mūzejā. Pirms dažiem gadiem, mūzejs iestājās Chicago Cultural Alliance, kas ir jumta organizācija etniskiem mūzejiem un kulturāliem centriem Čikāgā. Caur šo organizāciju, mūzeja darbinieki dalās pieredzē ar citu tautību mūzeju darbiniekiem un popularizē latviešu tautas mākslu amerikāņu sabiedrībā.

Dāmu komiteja

Pie Kluba 1951. gadā nodibināja Dāmu komiteju, priekšnieka Silvestra Marcinkjāņa ierosmē. Dibināšanas sēdē piedalījās 20 dāmas un par pirmo priekšnieci ievēlēja Irmu Ramati. Tanī laikā biedri rīkoja daudz sarīkojumu: Lieldienas, Līgo svētkus, Ziemassvētkus, Jaungada sagaidīšanu un neskaitāmus kulturālus pasākumus, kur bija vajadzīgas dāmu izpalīdzīgās rokas. Dāmu komitejas pienākums bija atbalstīt biedrības sarīkojumus un palīdzēt uzturēt kārtībā un izdaiļot namu. Tos pienākumus dāmas veica ar prieku un apziņu, ka tiek strādāts latvietības labā. Līdzekļus Dāmu komiteja ieguva no kafijas galdiem un Veras Riekstiņas iesāktiem Mikeļu tirgiem.

Māras Erkmanes fonds

Māra Erkmane rosīgi darbojās Latvijas un latviešu labā kā biedribas priekšsēde no 1982. līdz 1996. gadam. Viņa vadīja biedrību Latvijas neatkarības atgūšanas laikā, kad nams kļuva par bāzi amerikāņu žurnalistiem, kuri no nama ziņoja par Latvijas politisko stāvokli.

1996. gadā pēc Māras aiziešanas aizsaulē tika dibināts „Māras Erkmanes Fondu”, kura mērķis ir finansiāli atbalstīt latviešu kulturālus pasākumus Čikāgā.

Aldermanis Michael Wojcik, ar kuru Māra bieži sadarbojās, ierosināja Čikāgas pilsētas valdei nosaukt Hamlin ielu viņas vārdā.

Dāmu komitejas priekšnieces

Irma Ramate 1951 - 1953

Vera Strazde (Riekstiņa) 1953 - 1954

Ērika Drulle 1954 - 1956

Aleksandra Luce 1956 - 1971

Ilga Grundšteina 1971 - 1981

Vera Riekstiņa 1981 - 1997

Milda Waskow 1997 - 1998

ČLB Valdes Priekšnieki

Jēkabs Ulmanis 1935 – 1938

Andrejs Jankovs 1938 – 1939

Osvalds Dakars 1939 – 1943

George Budd 1943 – 1945

Jānis Skudris 1945 – 1946

Andrejs Jankovs 1946 – 1947

Fredis Šēnbruns 1947 – 1948

George Budd 1948 – 1949

Jānis Skudris 1949 – 1950

Jēkabs Kalniņš 1950 – 1951

Silvestrs Marcinkjānis 1951 – 1953

Eduards Avotiņš 1953 – 1954

Ēriks Pētersons 1954 – 1955

Viktors Vīksniņš 1955 – 1981

Olģerts Cakars 1981 – 1982

Māra Erkmane 1982 – 1996

Baiba Liepiņa 1996 – 2001

Valdis Tums 2001 – 2007

Armands Birkens 2007 –